Viens no tiesiskas valsts pamatelementiem ir efektīvs tiesas process, kas nav iespējams bez procesā iesaistīto
personu godprātīgas tiesību un pienākumu izmantošanas.
Jautājums par procesuālo tiesību un pienākumu godprātīgu izmantošanu ir viena no pēdējo gadu aktualitātēm civilprocesā. Šis jautājums ir arī saistīts ar konkrētām sekām praksē, kur negodprātīgai tiesību realizācijai un pienākumu izpildei galvenokārt ir negatīva ietekme uz procesuālo ekonomiju. Tāpat civilprocesuālo pienākumu nepildīšana vai negodprātīga pildīšana bieži vien kaitē vai traucē citu personu likumīgajām interesēm.
Par procesuālo tiesību un pienākumu godprātīgu izmantošanu ir bijušas plašas diskusijas un vairākas pub likācijas, kas tikai liecina par minētās tēmas aktualitāti.
Šī raksta mērķis ir apskatīt procesuālo tiesību un pienākumu godprātīgu izmantošanu no tiesu prakses un ārvalstu regulējuma puses, mazliet pievēršoties arī dažiem svarīgiem vēsturiskiem pirmsākumiem.
Civilprocesuālais pušu pienākums izmantot savas tiesības un izpildīt pienākumus godprātīgi tika nostiprināts Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) vienlaicīgi ar tā pieņemšanu 1998. gadā. Neskatoties uz minētās normas esamību, praksē godprātības pienākuma ievērošanai ilgstoši bija vairāk deklaratīvs raksturs, kas daļēji bija saistīts ar procesuālo sankcijas par pārkāpumu nepietiekamu regulējumu, godprātības pienākuma attiecināšanu tikai uz pusēm, kā arī citiem iemesliem un lietas dalībnieku “tiesāšanās kultūru”.
Idejas stiprināt godprātīguma principu civilprocesā līdz ar tiesas iespējām vērsties pret to pārkāpumiem radušās vairāku gadu garumā un plašās diskusijās gan ar tiesnešiem, gan citu juridisko profesiju pārstāvjiem un mācībspēkiem. Jau 2012. gada valdības rīcības plāna “Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai” 114.1. apakšpunktā viens no norādītajiem mērķiem bija efektivizēt lietu izskatīšanas procesu un izlīdzināt tiesu noslodzi. 2 Kā būtisku pagrieziena punktu var atzīmēt 2014. gada 27. janvāra Tieslietu padomes sēdes lēmumu, kurā konceptuāli tika atbalstīts risinājums, kas paredz lietas dalībnieku atbildības pastiprināšanu par negodprātīgu tiesību izmantošanu civilprocesā, tiesas maldināšanu, tostarp paredzot arī civilprocesuālās sankcijas par šiem pārkāpumiem. 3
Ar mērķi palielināt tiesas rīcības brīvību, veicinot godprātīgu lietas dalībnieka tiesību un pienākumu izmantošanu un cieņu pret tiesu, CPL 9. nodaļa “Civilprocesuālā tiesībspēja un rīcībspēja” tika papildināta ar 73.1 pantu (2015. gada 23. aprīļa Grozījumiem Civilprocesa likumā, 4 kas stājās spēkā 2015. gada 26. maijā).
Kopumā ar minētajiem CPL grozījumiem tika ieviestas jaunas un arī salīdzinoši bargas civilprocesuālās sankcijas par tiesas maldināšanu, necieņas izrādīšanu pret tiesu, negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu, kā arī lietas novilcināšanu, tostarp paredzot arī civilprocesuālās sankcijas par šiem pārkāpumiem.
Papildus CPL 73. 1 pantam 2015. gada 26. maijā CPL stājās spēkā arī grozījumi, kas nostiprina “patiesības paušanas pienākumu” civilprocesā. Proti, CPL tika papildināts ar jaunu 9. 1 pantu, kas nosaka, ka puses, trešās personas un pārstāvji pārstāvamo vārdā sniedz tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem. Patiesības paušanas pienākums ir tiešā veidā saistīts ar procesuālo pienākumu godprātīgu pildīšanu. 5 Līdz ar to CPL 73. 1 pants un 9. 1 pants ir skatāmi kopsakarā.
Aptuveni divus gadus pēc 73.1 panta spēkā stāšanās sākās diskusijas par 73.1 panta grozījumiem. Piemēram, 2017. gadā Dr. iur. Māris Onževs norādīja, ka būtu veicami uzlabojumi, novēršot joprojām pastāvošo iespēju negodprātīgi izmantot CPL piedāvātās iespējas tiesisko seku iestāšanās novilcināšanai. Arī zvērināts advokāts Agris Bitāns norādīja, ka aktuāls ir klasiskais jautājums: vai likuma grozījums ir labākās zāles jebkuras problēmas risinājumam, vai tomēr adekvāta reakcija uz procesa dalībnieka negodprātību vai tiesas kļūdu būtu daudz atbilstošāka? 6
Ņemot vērā izskanējušās diskusijas un konstatētās problēmas, CPL 73.1 pants tika papildināts ar trešo un ceturto daļu, paredzot atbildību, tajā skaitā par apzināti nepatiesa pieteikuma un prasības pieteikuma iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai aizskart personu likumiskās intereses. Neapšaubāmi, ka arī apzināti nepatiesa pieteikuma vai prasības pieteikuma iesniegšana prettiesiskiem mērķiem ir uzskatāma par negodprātīgu tiesību izmantošanu, par kuru būtu jāparedz civilprocesuālā sankcija.
Apskatot CPL 73.1 un 9.1 pantu, kopumā var konstatēt šādus mērķus minēto CPL grozījumu ieviešanai:
– civilprocesa kvalitātes un efektivitātes veicināšana;
– tiesas rīcības brīvības palielināšana veicināt godprātīgu lietas dalībnieka tiesību un pienākumu izmantošanu un cieņu pret tiesu;
– patiesības un godprātīguma principa stiprināšana civilprocesā līdz ar tiesas iespējām vērsties pret to pārkāpumiem; 7
– godprātīga civilprocesa veicināšana; 8
– lietas dalībnieku disciplinēšana un atbilstošas tiesāšanās kultūras veidošana.
No vienas puses, godprātīga tiesību un pienākumu izmantošana ir pašsaprotams jēdziens. Tomēr tas, kas vienam ir godprātīgi, citam var izrādīties negodprātīgi un otrādi. Turklāt cilvēkiem var būt arī dažādas vērtības un atšķirīgs viedoklis par profesionālo inteliģenci un tiesāšanās kultūru kopumā. Tāpēc būtu jānoskaidro, ko īsti nozīmē negodprātīga tiesību un pienākumu izmantošana.
Jēdziens “godprātīga tiesību un pienākumu izmantošana” līdzīgi jēdzienam “laba ticība” ir ģenerālklauzula, kuru piemērojot tiesai tas ir jāinterpretē un jāpiepilda ar noteiktu saturu. 9
Praksē negodprātīgi pildīt savus pienākuus galvenokārt nozīmē vispār nepildīt likumā tieši norādītos procesuālos pienākumus. Tomēr arī daļēja procesuālā pienākuma izpilde, kā arī termiņa neievērošana var tikt uzskatīta par negodprātīgu.
Par negodprātīgu pienākumu pildīšanu var uzskatīt gadījumus, kad dalībnieks, kas nav ieradies tiesas sēdē, nav laikus paziņojis tiesai savas neierašanās iemeslu, rakstveida paskaidrojuma tiesai nesniegšanu vai arī paskaidrojumam likumisko prasību neievērošanu. Protams, praksē var atlasīt arī vairākus citus piemērus.
Praksē, pēc autoru domām, lielākās problēmas ir tieši ar negodprātīgas tiesību izmantošanas konstatēšanu, it īpaši saistībā ar jautājumu, kad godprātīga tiesību izmantošana pārvēršas par negodprātīgu. CPL normas neparedz, kad beidzas godprātīga un sākas negodprātīga tiesību izmantošana. Šāds jautājums rodas gadījumos, kad lietas dalībnieks vairākkārt iesniedz tādus pašus vai līdzīgus lūgumus. Kur būtu robeža, un ar kuru reizi godprātīga rīcība jau kļūtu par negodprātīgu? Lietas dalībniekam civilprocesā ir tiesības iesniegt dažādus lūgumus, pieteikumus un blakus sūdzības. Šādas tiesības ir arī iesniegt pieteikumu otro reizi, ja lietas dalībnieks uzskata to par nepieciešamu. Taču, iesniedzot pieteikumu trešo reizi, it īpaši, ja tas netiek būtiski
mainīts un papildināts ar jauniem argumentiem vai pierādījumiem, šādas lietas dalībnieka rīcības mērķis jau būtu vērsts uz lietas novilcināšanu un šāda rīcība acīmredzami netiek izmantota tās paredzētajam mērķim, tāpēc tiesai tam būtu jāpievērš uzmanība.
Praksē negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu galvenokārt var iedalīt divās grupās, pirmā no kurām ir saistīta ar savlaicīgu lietas izskatīšanas kavēšanu, 10 bet otrā – vērsta uz cita lietas dalībnieka likumisko tiesību un interešu ierobežošanu.
Godprātīga uzvedība nozīmē arī pušu pienākumu sniegt tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem (CPL 9. 1 pants). 11
Godprātīga savu tiesību izmantošana ir normatīvi nostiprināts princips, pēc kura jāvadās jebkurai personai neatkarīgi no tā, vai viņa iesaistās privāttiesiskajās attiecībās ar otru tiesību subjektu, vai arī vēršas ar prasību tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. 12 Labas ticības principa izpausme ir vērojama, ne tikai dibinot, grozot un izbeidzot civiltiesiskās attiecības, bet arī strīda gadījumā izmantojot tiesības uz tiesas aizsardzību. 13 Nav pieļaujams, ka persona savas tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. 14
Godprātīgi ir, piemēram, iesniegt paskaidrojumus un pierādījumus CPL likumā noteiktā termiņā, ja tiesa nav noteikusi citu termiņu. Turpretim negodprātīgi, pēc autoru domām, ir pildīt CPL likumā noteiktos pienākumus tikai izskata pēc vai daļēji. Negodprātīgi ir arī novilcināt procesu ar lūgumiem par vairāku liecinieku uzaicināšanu, daudzu dokumentu pievienošanu lietas materiāliem, ignorējot tiesas skaidrojumus par šādu lūgumu nepietiekamu saistību ar izskatāmā strīda būtību, dokumentu vai liecinieku liecību nevajadzīgumu par faktiem, kuriem nav nozīmes lietā. 15
Lai pārbaudītu, kā CPL 73.1 pants darbojas praksē, tika apskatīti vairāki tiesu nolēmumi par laiku posmu no 2017. gada līdz 2019. gadam, kuros tiesa konstatējusi negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu. Turpmāk izklāstīti no nolēmumiem konstatētie gadījumi, tiesai nosakot mazāko un lielāko naudas sodu, un izvirzītie secinājumi par nosacījumiem, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai lietas dalībnieks rīkojies negodprātīgi.
CPL 73.1 panta pirmā daļa par tiesību vai pienākumu negodprātīgu izmantošanu paredz maksimālo naudas sodu 800 eiro apmērā, taču autores secina, ka vidēji lietas dalībniekam piemēro 200 eiro naudas sodu. Zemākais naudas sods, t.i., 50 eiro, izskatāmajās lietās par tiesību negodprātīgu izmantošanu piemērots atbildētāja pārstāvim, kurš lūdza atlikt lietas izskatīšanu un dot viņam laiku paskaidrojumu un pierādījumu iesniegšanai, taču minēto tiesas noteiktajā termiņā nemaz neiesniedza. Tiesa atzina, ka atbildētājs savas tiesības izmantojis negodprātīgi nolūkā novilcināt lietas izskatīšanu, jo arī prasītājam ir tiesības savlaicīgi iepazīties ar iesniegtajiem paskaidrojumiem un pierādījumiem, sniegt savu atsauksmi un celt iebildumus, kas varētu būt par pamatu atkārtotai lietas izskatīšanas atlikšanai. 16
Maksimālās sankcijas 800 eiro apmērā piemērošana praksē sastopama reti, tomēr ir gadījumi, kad tiesa ir piemērojusi arī maksimālo sankciju. Piemēram, civillietā Nr. C30459618 tiesa ir noteikusi 800 eiro naudas sodu par atbildētājas rīcību, kavējot iespēju nopratināt lieciniekus, tādējādi apzināti novilcinot lietas izskatīšanu. Šajā civillietā, neskatoties uz to, ka atbildētājai bija zināms par tiesas pieņemto lēmumu par liecinieku aicināšanu uz konkrēta datuma tiesas sēdi, atbildētāja norīkoja lieciniekus komandējumā līdz nākamajai dienai pēc paredzētās tiesas sēdes, tādējādi apzināti novilcinot lietas izskatīšanu. 17
Attiecībā uz subjektiem, kuriem praksē tiesa ir piemērojusi naudas sodus par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu, galvenokārt naudas sodi tiek piemēroti prasītājam vai atbildētājam. Autores nav atradušas tiesu praksi, kurā naudas sods būtu piemērots trešajai personai, kas tomēr nenozīmē, ka šādu gadījumu praksē nav. Tiesu praksē ir sastopami arī gadījumi, kad tiesa uzlikusi naudas sodu pārstāvim.
Piemēram, civillietā Nr. C29434017 tiesa piemērojusi prasītāja pilnvarotajam pārstāvim 100 eiro naudas sodu par negodprātīgu pienākuma pildīšanu. Proti, prasītāja pārstāvis pieteica lūgumu par lietas izskatīšanas atlikšanu, lai dotu iespēju prasītājam iesniegt tiesā pieteikumu par ekspertīzes noteikšanu. Tiesa nolēma apmierināt lūgumu un noteica viena mēneša termiņu prasītāja pārstāvim pieteikuma par ekspertīzes noteikšanu lietā iesniegšanai. Taču arī pēc tā notecējuma netika saņemts pieteikums par ekspertīzes noteikšanu, kas bija par pamatu lietas izskatīšanas atlikšanai. Tiesa konstatēja, ka prasītāja pārstāvis
ar apzinātu bezdarbību novilcina lietas izskatīšanu. 18
No apskatītās tiesu prakses secināms, ka tiesa, vērtējot godprātību, piešķir lielu nozīmi tam, vai ir konstatējams mērķis novilcināt lietas vai jautājuma izskatīšanu. Piemēram, vienā no civillietām tiesa īpaši vērsa uzmanību, ka atbildētājas rīcības, atkārtoti iesniedzot tiesā pretprasību, kas ir analoģiska iepriekš iesniegtajai, un atkārtoti nenomaksājot valsts nodevu, mērķis bija kavēt lietas izskatīšanu pēc būtības. 19 Arī citās lietās tiesa uzsver, pamatojot lēmumu par soda uzlikšanu, ka nolūks ir bijis novilcināt lietas 20 vai arī pieteikuma izskatīšanu, 21 kādā lēmumā vēršot uzmanību konkrēti uz lietas savlaicīgas izskatīšanas novilcināšanu. 22
Lai gan 73.1 panta pirmā daļa neietver jēdzienu “savlaicīga izskatīšana”, atsevišķos lēmumos tiesa tam pievērš uzmanību, tādējādi norādot uz sekām, kas iestājušās vai varētu iestāties cēloniskā sakarā tieši ar lietas dalībnieka negodprātīgo rīcību. Piemēram, atbildētājam savlaicīgi neiesniedzot paskaidrojumus, tas bija par cēloni lietas noņemšanai no izskatīšanas, tādējādi novilcinot savlaicīgu lietas izskatīšanu. 23 Vai arī citā lietā atbildētājs uz tiesas sēdi neieradās jau otro reizi, ignorējot tiesas aicinājumu, neuzskatot par nepieciešamu ierasties vai informēt tiesu par neierašanās iemesliem un tādā veidā nepildot savu procesuālo pienākumu. Ar šādu bezdarbību, tiesa konstatēja, būtiski tika kavēta lietas iztiesāšana. 24
Visbiežāk negodprātīgas rīcības rezultātā tiek izraisītas tādas sekas kā lietas izskatīšanas atlikšana. 25 Praksē pastāv arī gadījumi, kad tiesa konstatē tādu seku iestāšanos kā lietas noņemšana no izskatīšanas, 26 iespējas liegšana tiesai izskatīt lietu pēc iespējas īsākos termiņos, 27 iespējas nopratināt lieciniekus kavēšana 28 u.c.
Tiesai, pieņemot lēmumu, jāizvērtē, vai gadījumā, ja konkrētā rīcība netiktu realizēta, vai tad lieta vai jautājums būtu izskatīts savlaicīgāk. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad, iestājoties tādām sekām, kas būtiski novilcina lietas savlaicīgu izskatīšanu, konstatējama lietas dalībnieka negodprātīga rīcība, kas ir pamats soda uzlikšanai.
Minētais ir saistīts arī ar izvērtējumu, vai lietas dalībnieka darbība vai bezdarbība ir attaisnojama, proti, vai rīcība, kas izraisīja procesa novilcinošas sekas, bija nepieciešama, jo arī tad, ja darbības vai bezdarbības rezultātā tiek novilcināta lietas vai jautājuma izskatīšana, nepietiek uzreiz secināt, ka lietas dalībnieks rīkojies negodprātīgi. Jākonstatē arī, ka īstenotā darbība vai bezdarbība ir neattaisnojama, kas liecina, ka lietas dalībnieks rīkojies apzināti, lai novilcinātu procesu, nevis kādu citu no lietas dalībnieka neatkarīgu apstākļu ietekmē īstenojis rīcību, kas novilcina procesu. Piemēram, prasītājs nepaziņoja tiesai par iemesliem, kas bija par šķērsli sludinājuma ievietošanai oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Tiesa lēmuma pieņemšanas
brīdī nesaskatīja tādus apstākļus, kas varētu attaisnot prasītāja bezdarbību, tādējādi uzlika naudas sodu 50 eiro apmērā. 29 Neattaisnota rīcība var izpausties arī, piemēram, kā tāda nepilnīga prasības pieteikuma iesniegšana, kura saturā un pierādījumos ir ietverta pretrunīga informācija, kas uzliek pienākumu atlikt lietas izskatīšanu. 30 Vai arī atbildētāja neierašanās uz tiesas sēdi jau ceturto reizi, nepaziņojot par neierašanās iemesliem un neiesniedzot pierādījumus, lai gan par tiesas sēdes laiku un vietu paziņots likumā noteiktajā kārtībā. 31
Ņemot vērā apskatīto tiesu praksi, secināms, ka tiesa, pieņemot lēmumu par naudas soda uzlikšanu par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu, vērtē turpmāk norādītos apstākļus:
– vai konstatējams apzināts lietas dalībnieka nolūks;
– vai nolūks ir bijis vērsts uz lietas vai jautājuma savlaicīgas izskatīšanas novilcināšanu;
– vai lietas dalībnieka darbības vai bezdarbības rezultātā ir iestājušās tādas sekas, kas novilcina lietas vai jautājuma savlaicīgu izskatīšanu;
– vai lietas dalībnieka darbība vai bezdarbība ir attaisnojama.
Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā un Igaunijā civilprocesuālo tiesību un pienākumu negodprātīga izmantošana un procesuālās sankcijas ir noregulētas civilprocesa kodeksos. 32
Lietuvas Civilprocesa kodekss paredz atbildību par tādu apzinātu rīcību, kas ir vērsta pret lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu un iztiesāšanu. 33 Līdzīgi kā Latvijas CPL 74. panta sestā daļa, arī Igaunijas Civilprocesa kodekss nosaka, ka tiesības tiek īstenotas un pienākumi tiek pildīti godprātīgi 34 un ka tiesības nedrīkst izmantot prettiesiski vai ar mērķi nodarīt kaitējumu citai personai. 35
Saskaņā ar Igaunijas Civilprocesa kodeksa 200. panta pirmo daļu procesa dalībniekam ir pienākums labticīgi īstenot procesuālās tiesības. Saskaņā ar panta otro daļu tiesa neļauj procesa dalībniekiem, to pārstāvjiem vai padomdevējiem ļaunprātīgi izmantot savas tiesības, kavēt tiesvedību vai maldināt tiesu
Salīdzinot mūsu kaimiņvalstu regulējumu ar Latvijas regulējumu daļā par sodu apmēriem, jāatzīst, ka sankcijas jeb naudas sodi par tiesību un pienākumu negodprātīgu izmantošanu Lietuvā un Igaunijā ir daudz augstāki. Saskaņā ar CPL 73.1 panta pirmo daļu par negodprātīgu tiesību izmantošanu vai pienākumu pildīšanu Latvijā lietas dalībniekam var uzlikt naudas sodu līdz 800 eiro, saskaņā ar panta otro daļu par necieņu pret tiesu var uzlikt sodu līdz 1000 eiro un saskaņā ar panta trešo daļu par apzināti nepatiesa pieteikuma vai sūdzības iesniegšanu – līdz 1200 eiro. Turklāt atbilstoši Lietuvas Civilprocesa kodeksā noteiktajam pusei, kura ir apzināti rīkojusies pret lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu un iztiesāšanu, var uzlikt naudas sodu līdz pat 5000 eiro. 36 Igaunijā naudas sods ir mazliet mazāks nekā Lietuvā, taču tāpat lielāks par CPL noteikto, proti, personai par ļaunprātīgu lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu par minimālām iespējamām izmaksām kavēšanu tiesa Igaunijā var uzlikt naudas sodu līdz 3200 eiro. 37
Apskatot konkrētus piemērus, kad tiesa uzlikusi maksimālo sodu par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu Igaunijā, atrodams, ka kādā lietā tiesa noteica prasītāja pārstāvim maksimālo naudas sodu 3200 eiro apmērā par to, ka prasītāja pārstāvis nebija nosūtījis pieprasījumu atlikt tiesas sēdi atbildētāja pārstāvim. Tiesa iepriekš jau vairākkārt bija brīdinājusi prasītāja pārstāvi, ka šī pienākuma pārkāpuma gadījumā tiesa var uzlikt naudas sodu. Taču, neskatoties uz brīdinājumu, pārstāvis nepildīja savus pienākumus, tāpēc tika sodīts par tiesvedības kavēšanu sakarā ar neierašanos uz tiesas sēdi. Pārstāvja kavēšanās dēļ, kas apgrūtināja lietas izskatīšanu, apgabaltiesa konstatēja, ka ir pamatoti uzlikt maksimālo soda naudu. Tomēr, lietai nonākot Augstākajā tiesā, tā tika nodota atpakaļ izskatīšanai no jauna, un Augstākā tiesa konstatēja, ka naudas sods nedrīkstēja būt tik liels un ka ir jāņem vērā arī pārstāvja finansiālais stāvoklis, kā to paredz Igaunijas Civilprocesa kodeksa 46. panta pirmā daļa. 38
Atbilstoši Lietuvas tiesu praksei tiesību izmantošana uzskatāma par negodprātīgu tikai tad, ja tā acīmredzami netiek izmantota paredzētajam mērķim. Nepieciešamie nosacījumi naudas soda uzlikšanai par tiesību negodprātīgu izmantošanu ir puses negodīgums un prasības vai sūdzības nepamatotība vai arī apzināta rīcība, kas vērsta pret taisnīgu un ātru lietas izskatīšanu. 39
Viens no Lietuvas tiesu prakses piemēriem, kad tiesa lietas dalībniekam ir uzlikusi naudas sodu 1000 eiro apmērā, ir par lietas dalībnieka rīcību, iesniedzot identisku lūgumu un apelācijas sūdzību par līdzīgu kreditoru sapulces lēmumu, par kuru tiesas lēmums jau ir stājies spēkā, tādējādi kavējot bankrota procesu. Šajā lietā tiesa ir konstatējusi, ka šāda lietas dalībnieka rīcība acīmredzami nav paredzēta likumā garantēto tiesību īstenošanai, bet gan bankrota procesa kavēšanai. 40
Salīdzinot Igaunijas un Lietuvas regulējumu, radikālākā sankcija par negodprātīgu rīcību ir Igaunijas Civilprocesa kodeksā paredzētais apcietinājums. 41 Tiesai ir tiesības uzlikt naudas sodu vai apcietināt līdz septiņiem 24 stundu periodiem tiesvedības dalībnieku vai viņa pārstāvi, vai padomdevēju, kas negodprātīgi ir traucējis lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu vai kas atkārtoti nav ievērojis tiesas rīkojumus. 42 Tiesa apcietinājumu var piemērot, ja pirms tam izteikts brīdinājums. 43 Pieņemot lēmumu par soda piemērošanu, tiesai ir skaidri jānorāda negodprātīgi radītie šķēršļi, piemēram, kāpēc tiesvedības puses sniegtā medicīniskā izziņa pārliecinoši neattaisno medicīnisku stāvokli, kas liegtu lietas izskatīšanu. 44
Attiecībā uz Lietuvas regulējumu jānorāda, ka Lietuvas Civilprocesa kodekss paredz noteikumu, ka pusei, kura apzināti rīkojusies pret lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu un iztiesāšanu, var uzlikt par pienākumu atlīdzināt otras tiesvedības puses zaudējumus. 45 Līdzīgi arī Igaunijas Civilprocesa kodekss paredz, ka procesā iesaistītajam dalībniekam, kas negodprātīgi novilcina lietas izskatīšanu, jāsedz papildu procesuālie izdevumi, kas rodas no novilcināšanas. 46 Proti, procesa dalībnieks Igaunijā, kurš pieļāvis procesuālās darbības izpildes termiņa nokavējumu vai izraisa procesuālās darbības izpildes laika izmaiņas, lietas izskatīšanas atlikšanu vai termiņa pagarināšanu, novēloti iesniedzot iebildumus vai pierādījumus vai jebkādā citā veidā, sedz papildu procesuālos izdevumus, kas no tā izriet. 47
Vērtējot Lietuvas un Igaunijas regulējumu, kopumā ir atbalstāms, ka tiesa var ne tikai piemērot procesuālo sankciju par negodprātīgu tiesību un pienākumu iz man tošanu, bet arī uzlikt pārkāpējam par pienākumu atlīdzināt procesuālos uzdevumus vai zaudējumus, kas rodas otrai pusei.
Patiesības un godprātīguma principa ievērošanas nodrošināšanai ir būtiska nozīme civilprocesā. Esošais civilprocesuālais regulējums ir vērsts uz civilprocesa kvalitātes un efektivitātes stiprināšanu, kā arī godprātīga civilprocesa veicināšanu līdz ar tiesas iespējām vērsties pret pārkāpējiem ar samērā bargām procesuālajām sankcijām.
Jēdziens “godprātīga tiesību un pienākumu izmantošana” ir ģenerālklauzula, kuru piemērojot tiesai tas ir jāinterpretē un jāpiepilda ar noteiktu saturu.
Negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu galvenokārt var iedalīt divās grupās, pirmā no kurām ir saistīta ar savlaicīgu lietas izskatīšanas kavēšanu, 48 bet otrā – vērsta uz cita lietas dalībnieka likumisko tiesību un interešu ierobežošanu.
Praksē, salīdzinot ar negodprātīgu pienākumu pildīšanu, lielākas problēmas ir ar negodprātīgu tiesību izmantošanas konstatēšanu situācijās, kad godprātīga tiesību izmantošana pārvēršas par negodprātīgu vai arī ir uzskatāma par tādu jau no paša sākuma.
Tiesa, pieņemot lēmumu par naudas soda uzlikšanu par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu, galvenokārt vērtē, vai konstatējams apzināts lietas dalībnieka nolūks, vai tas ir bijis vērsts uz lietas vai jautājuma savlaicīgas izskatīšanas novilcināšanu, kā arī tiek vērtēts, vai lietas dalībnieka darbības vai bezdarbības rezultātā ir iestājušās tādas sekas, kas novilcina lietas vai jautājuma savlaicīgu izskatīšanu.
Salīdzinot kaimiņvalstu regulējumu ar Latvijas regulējumu daļā par sodu apmēriem, jāatzīst, ka naudas sodi par tiesību un pienākumu negodprātīgu izmantošanu Lietuvā un Igaunijā ir daudz augstāki. No tā var secināt, ka CPL paredzētie naudas sodi, iespējams, nenodrošina pietiekamu finansiālu motivāciju atturēties no pārkāpuma.
Likumdevējam, ņemot vērā Igaunijas un Lietuvas pieredzi, būtu jāizvērtē, vai CPL nebūtu papildināms ar regulējumu, kas piešķir tiesai tiesības papildus procesuālās sankcijas piemērošanai uzlikt pārkāpējam par pienākumu atlīdzināt procesuālos uzdevumus vai zaudējumus, kas rodas otrai pusei no pārkāpēja rīcības.
Igaunijas Civilprocesa kodeksā paredzētās tiesas tiesības pieņemt lēmumu par lietas dalībnieka vai viņa pārstāvja, kas negodprātīgi ir traucējis lietas taisnīgu un ātru izskatīšanu vai kas atkārtoti nav ievērojis tiesas rīkojumus, apcietināšanu ir ļoti radikālas. Tomēr atkarībā no tā, kā attīstīsies tiesību un pienākumu negodprātīgas izmantošanas tendences Latvijā, nav izslēdzams, ka CPL būtu ieviešama arī šāda procesuālā sankcija.
AT S A U C E U Z Ž U R N Ā LU
Jarkina V., Niklase K. Procesuālo tiesību un pienākumu godprātīga izmantošana: tiesu prakse, Lietuvas un Igaunijas pieredze. Jurista Vārds, 01.09.2020., Nr. 35 (1145), 24.-29.lpp.